Šova “Slavenības. Bez filtra” dalībniece Magone Liedeskalna devusies uz savu dzīvokli Liepājā. Kopā ar draudzeni viņas apspriež iespēju izīrēt dzīvokli, jo šķiet nepraktiski to turēt tukšu.
Taču, lai tas būtu iespējams, priekšā ir ievērojams darbs – nepieciešams nomainīt bojātos elektrības vadus, uzstādīt jaunu tualetes podu, kā arī atbrīvot dzīvokli no Magones un viņas bērnu personīgajām lietām.
Aplūkojot pārpildīto grāmatu plauktu, Magones draudzene iesaka atdot bērnu grāmatas labdarībai, taču Magone pret to izturas skeptiski. Viņa neizprot, kāpēc būtu jāšķiras no lietām, kas pašas iegādātas, un pauž iespēju, ka nākotnē ģimeni varētu papildināt vēl kāds bērns.
“Kad man būs 55 gadi, tad gan zināšu, ka vairāk bērnu nebūs, un tad arī atdošu. Šīs grāmatas ir daļa no bērnības – viņi ar tām ir auguši, un viņiem tās ir mīļas. Viņi nevēlas, lai tās tiek aiznestas prom. Kā gan var dzīvot, ja tev nav nekā?”
Viņa pievērš uzmanību arī vienai no grāmatām, sakot: “Piemēram, grāmata par bērna kopšanu – kāpēc gan lai tā kādam nenoderētu?” Taču draudzene ir neizpratnē par šādu domāšanu un atgādina: “Tu jau esi izaudzinājusi četrus bērnus – vai tad tiešām vēl nezini, kā viņus kopt? Tu pati saki, ka tava mamma neko nemet ārā, bet vai tu neesi tāda pati?”
Magone piedzīvojusi krīzi
Magone nepaliek atbildi parādā un uzsver, ka viņa izmet tikai to, kas ir pavisam sabojāts, bet lietas ar vērtību – īpaši grāmatas – patur. Viņa piebilst, ka neplāno šķirties arī no bērnu barošanas krēsla, jo nevar zināt, vai tas vēl kādreiz nenoderēs.
Lasi vēl: Uz Austrumeiropu virzās aukstā gaisa fronte un spēcīgi negaisi – vai Latvijā to varēs sajust
Pēc atpūtas brauciena uz Ēģipti šova “Slavenības. Bez filtra” dalībniece un veterāne Magone ir atgriezusies savā ierastajā ikdienā. Pie viņas mājās ieradušās draudzenes, ar kurām viņa dalās ne tikai iespaidos par ceļojumu un pārdomās par attiecībām ar Venti, bet arī stāsta par dažādajām sadzīves problēmām, kas viņu sagaidījušas mājās.
Magone sūrojas, ka pēc atgriešanās piedzīvots vesels klāsts ar likstām – vanags uzklupa vienam no viņas gaiļiem, uzsprādzis ūdens boilers, un arī ilgi lolotā mūrīša krāsns, kurā ieguldīti trīs tūkstoši eiro, sabrukusi jau nepilna gada laikā. “Dari, ko gribi – ārā auksts, mājā tikai pieci grādi, jaunā krāsns par trīs tūkstošiem ir beigusies. Sēžu un smaidu – ko lai tagad dara?” viņa saka draudzenēm.
Viena no draudzenēm norāda, ka šādā situācijā noteikti jāizsauc meistars, kurš krāsni būvējis – nevar taču būt normāli, ka tā sabrūk tik īsā laikā. Magone stāsta, ka jau mēģinājusi viņu sazvanīt, taču meistars neliekas ne zinis, pat ja dzīvo pavisam netālu.
Taču ar to problēmas nebeidzas. Atbraucot no ceļojuma, Magone gribējusi mazliet sakopties, taču, ieslēdzot ūdens boileri, tas sācis dīvaini rīkoties – drebēt un svilpt. “Grīda pilna ar ūdeni, viss apkārt put un balts! Boilerim trubas uzšāvās gaisā, un viss karstais ūdens izlija pa virtuves grīdu. Mēs veselu nedēļu dzīvojām netīri – ne dušas, ne nekā!” viņa stāsta.
Pēc šādas pieredzes Magone atzīst, ka viņai gluži vienkārši “aizgājis ciet”. Bezspēcībā viņa smējusies, jo raudāšana nelīdzētu. “Domāju – nu labi, paldies, Dievs, laipni lūgta atpakaļ mājās! Kā saka – ja esi labi padzīvojis, tad tevi atgriež realitātē. Saka – meitene, beidz sapņot, sēdi savos sūdos! Ko lai dara – algas nav, viss pa ceļojumiem iztērēts līdz pēdējam centam.”
Neskatoties uz piedzīvoto, Magone nav zaudējusi cerību un optimismu – viņa zina, kā izdzīvot arī šādās situācijās. Tomēr viņu sāpina tas, ka atkal ar visu jātiek galā vienai pašai, jo vīrieša mājās joprojām nav – un, šķiet, nebūs.
